Košākās latviešu gleznotājas Ilzes Avotiņas, kas piedalās izdevniecības Žurnāls SANTA jubilejas izstādē Sievietes T-elpa, dzīvoklis šobrīd ir viena liela darbnīca, kur ikvienā telpā, ik uz soļa, māksliniece izveidojusi kādu mainīgu kluso dabu...
Izstādes atklāšanas bildes un informācija šeit!
ILZE AVOTIŅA:
«Tagad no rītiem te vingroju uz zila paklājiņa un skatos savās debesīs.»
OTRĀ ELPA
Šis dzīvoklis ir tikpat fantastisks kā tā saimnieki Avotiņi – fascinējošā māksliniece Ilze un brīvais konditors Jānis. Un viņiem tas ir kā otrā elpa – krāsaina un koša, pēc daudziem mierīgas ģimenes dzīves un vides gadiem iepriekšējā mājoklī.
Šajā centra nama dzīvoklī Avotiņi dzīvo jau padsmit gadu. «Pirms tam dzīvojām Mežciemā, kur māksliniekiem bija uzbūvēti dzīvokļi ar darbnīcām,» stāsta Ilze. «Bijām jauna ģimene ar diviem maziem bērniem un nelielu rocību, turklāt ieguvuši jau izremontētu dzīvokli ar tapetēm – tīru, kārtīgu un pieklājīgu. Skaidrs, ka dzīvojām vidē, kāda tā bija, – mierīgā un rāmā. Tolaik cilvēki sāka aktīvi mainīt telpu ap sevi, arī mums gribējās, bet nevarējām atļauties. Jau tad biju krāsaina, un vienīgais, ko varēju darīt, – ienest savu izjūtu ar piemērotiem aksesuāriem. Mainīju vidi sev apkārt, veidojot dažādas klusās dabas un instalācijas.»
Mežciemā Avotiņi nodzīvoja 15 gadus un nevienu remontu tā arī nepiedzīvoja. Kad tam pienāca laiks, apstākļi mainījās un ģimene pārcēlās no mikrorajona uz aktīvo centru, īres dzīvokli radu namā. «Tagad esam mantojuši šo dzīvokli un savām istabiņām jūtamies pilntiesīgi īpašnieki,» smejas saimniece. «Sākumā te dzīvojām kuplā pulkā – ar meitām Katrīnu un Kristīni Luīzi, trim kaķiem un suni. Tagad meitas izaugušas, pašas savā dzīvē, tāpēc arī dzīvokļa koncepcija mainījusies.»
DABAS PĀRNESUMS DZĪVOKLĪ
Šī dzīvokļa remonts kļuva par pirmo eksperimentu un pirmo pieredzi Avotiņu ģimenes dzīvē, un nav brīnums, ka tas ieildzis uz četriem gadiem.
Lai nebūtu tik bailīgi, dzīvokļa remonta laikā Ilzei ar padomiem palīdzēja draudzene – pazīstamā stiliste Viktorija Vēze.
«Sākumā ar meitām domājām – ātri izlīmēsim ar tapetēm! Bet atnāca Viktorija un teica – tu taču esi māksliniece, kādas tapetes!» atceras Ilze. «Tā, Viktorijas iedvesmotas, izdomājām, ka katra krāsosim telpu savā krāsā. Man ir saules pielietā, zaļi dzeltenā telpa, Katrīnai – tirkīza sarkanais salikums, ko viņa joprojām izmanto savos darbos, Kristīnei Luīzei – violets, zelts un sinepju tonis, to viņa izvēlējās savos 15 gados. Pirms mums šeit dzīvoja kāda krievu tautības kundze, kurai arī viss dzīvoklis bija krāsains, tāpēc Viktorija ieteica saglabāt lodziņus ar sienu krāsojuma fragmentiem – vēsturei. Tā mums katrā telpā ir fragmenti, kas apliecina – jaunā saimniece neko daudz nav mainījusi, jo dzīvoklis jau bijis košs!
Sākumā nevarējām iedomāties, kā spēsim sadzīvot ar spilgto krāsu, jo līdz tam dzīvojām ne tuvu tik krāsainā vidē, bet tagad, roku uz sirds liekot, apgalvoju – ir fantastiski labi! Man nekas nav apnicis, nevēlos neko mainīt un tagad arī saprotu, kāpēc tas tā ir. Pilsētā dzīvojot, alkstu pēc laukiem un sajūtām, kas ir tur, un te man tas ir – dabas kolorīts – zaļās pļavas, zilās debesis, saule, gaisma, gaiss...»
SĪKI UN SMALKI PAR TO, KAS REDZAMS FOTOGRĀFIJĀS, JAUNĀJĀ IEVAS MĀJAS NUMURĀ!
Teksts: Anna Murdēna
Foto – Gvido Kajons no izdevniecības ŽURNĀLS SANTA arhīva
