Šeit tikai daži no vērtīgajiem padomiem, pārējos meklē ŠEIT!
Kārtīgi aplaistām skuju kokus un rododendrus
Lai skuju koki un rododendri labāk pārciestu ziemu un lai rododendri arī pavasarī krāšņāk ziedētu, ziemas guļā tiem jādodas kārtīgi padzērušiem. Šķiet – vai tad nu rudenī ūdens trūkst, ja līst vienā gabalā. Taču augu saknēm mitruma tiešām var pietrūkt. Sīkais, apnicīgais lietutelis nogulst tikai uz augu lapām, bet saknes dziļumā paliek sausas. To pašu ūdens mazumu vēl aizpūš spēcīgie vēji, un galu galā skujeņi rudenī var būt tik ļoti izslāpuši, ka pat skujas sāk birt. Turklāt – jo liesākā un smilšainākā zemītē skujenis aug, jo mazāk tas spēj turēties pretī sausumam un rūpīgāk pirms ziemas jāsalaista.
Iesaiņojam vārīgākos
Pagājusī ziema skuju kokiem bija ļoti nelabvēlīga. Daudzi mazāk salcietīgo sugu un šķirņu kociņi (piemēram, pacipreses, īves, patūjas, zvīņainie kadiķi) apsala un pat aizgāja bojā. Labāk nelāgo ziemu pārcieta tie, kas auga aizvējā un pirms ziemas miega bija labi pabaroti, t. i., pareizi mēsloti. Mēslošanai jau ir par vēlu, tagad atliek par vārīgākajiem parūpēties, tos iesaiņojot, piemēram, ietinot divkārt salocītā agrotīklā. Taču šo darbiņu nevar veikt, raugoties kalendārā. Īstais brīdis būs tad, kad sasalst zeme, un tas tikpat labi var notikt gan novembra, gan janvāra pirmajās dienās. Līdzīgi var apsegt arī rododendru, kuram parasti izsalst pumpuri, – tad tas pavasarī ziedēs.
Jau tagad parūpēsimies arī par tiem, kas pavasara pusē, jau sākot ar februāri, var apdegt saulē: piemēram, Kanādas eglīti ‘Konica’, bukšu un īvju dzīvžogiem – jāizdomā, kā tos noēnot. Lai no saules puses varētu piesegt ar niedru vai klūgu pinumiem, jau laikus – kamēr zeme vēl nav sasalusi –, jāiedzen mieti, kas piesegu balstīs.
Parūpējamies, lai sniegs neaplauž zarus
Arī to vislabāk darīt, kad sniega vēl nav, sals nav sācies un arī zari vēl ir lokani – aukstumā nav kļuvuši trausli. Tiem kokiem (piemēram, tūjām), kam zari zem sniega smaguma mēdz neglīti izgāzties uz visām pusēm, zarus ar spirālveidā apņemtu auklu vajadzētu savilkt stingrāk ap stumbru. Lai izskatītos glīti, nevis pēc pārdošanai sasietas zaru slotas, tas jādara nemanāmi, pa vienam zariņam vainaga iekšpusē. Protams, kad uzsnieg slapjais, ķepīgais sniegs, no dekoratīvajiem skuju kokiem tas maigi jānopurina, lai nenolauztu sasalušos zariņus. Līdzīgi jāparūpējas arī par tūju dzīvžogu – tajā jau laikus var iedzīt balstus, pie kuriem piesiet zarus.
Pēdējoreiz nopļaujam zālienu
Kārtīgajam, rūpīgi koptajam mauriņam, ko vasarā pļāvām katru nedēļu vai pat biežāk, ziemas guļā jādodas ne garākam par četriem centimetriem, citādi tas zem sniega var lieliem laukumiem izpūt. Tāpēc zālienam laiku pa laikam jāuzmet acs – ja tas pastiepies, jāpļauj atkal. Līdz pienāk pēdējā reize. Pļaviņa, ko appļāvām tikai pāris reižu vasarā, šajā ziņā nav tik cimperlīga un itin labi ziemu var pārlaist arī garākā kažokā. Lielās lapas gan no mauriņa un pļaviņas jānogrābj.
Vēlāk, kad jau būs diezgan dziļš sniegs, jāsargās iestaigāt vai ar ragutiņām iebraukt takas koptajā zālienā. Sniegam kūstot, cieto taku vietā paliek bieza ledus kārta, un zālīte zem tās iznīkst.
Savukārt, ja zālienā vai puķu dobēs rudenī krājas lietus ūdens, jārok grāvītis, lai lieko ūdeni aizvadītu, bet pavasarī atkal reljefs jānolīdzina, lai neveidojas peļķes.
Ieteica Ilze Indriksone,
daiļdārzniece, dārzu iekārtošanas un kopšanas firmas Tagete direktore
